Tikko ar omu novadīts retais un jaukais sarunu seanss. Pāris tiešas frāzes man palikusas pratā.

Oma:"Redz,es biju reiz kādā huligānā ieķērusies,bet (smeikli) es jau ar' tā-ā bliezu pa seju visiem,ka varētu uzskatīt,ka arī biju huligāne..."

Es:"Bet es ne..."

Oma:"Ak,jā,iebraucu ne pa ķeksi,ja?" (pārdomu brīdis) "Bet tas ir iespējams,ko tu stāsti? (..)"

Es:"Ko tu izdarīji?"

Oma:"Iebliezu pa seju. Bet pats jau bija vainīgs,ka iesprostoja mūs klasē..."

Savukārt tēvs šodien izcēlās ar to,ka piedavāja man pacilāt hanteles,kad es no skolas atnācu sakņupušu,nogurušu seju.

Aplūko mani. Tad saka:"Nu,fiziski tu esi piekususi,bet morāli-tas tā. Gribu redzēt ,vai ar morālo gribasspēku var(..)" *Jā,tulīt arī skrēju kačāt musīšus(:D),tikai vispirms bija jāuzēd(;D).

Par to. Tam tā nevajadzēja notikt. Patiesību sakot nekam nevajadzēja notikt. Kā tikai tam,ka man jau pirms diviem gadiem vajadzēja izmest viņa mazo "lietu" miskastē un aizmirst,ko tagad viennozīmīgi būs jādara. Un tad nākošos deviņus mēnešu jānožēlo,ka to izdarīju. Bet varbūt es pēc tiem deviņiem mēnešiem būšu sev pateicīga,par to ko izdarīšu?

Ko es muldu par nevienam neinteresējošām lietām? Galu galā,es tikai gribu zināt,kā jums iet!?

Starp citu,tagad klausos Camouflage. Ļoti līdzīga grupa Depeche Mode.

Song of today: Alice Cooper "Poison" <-- dziesma,kuru atskaņoja šodien skolā,jā.